"Grāmatas, daba un piedzīvojums vienā ceļā"

 

Vai esat kādreiz mēģinājuši grāmatu lasīt nevis sēžot ērtā dīvānā, bet gan ejot kājām un kāpjot kalnos?

Otrā bibliotēku nedēļas diena Augšdaugavas novadā piedzīvoja ko neparastu – bibliopārgājienu "Grāmatas, daba un piedzīvojums vienā ceļā", ko organizēja Pilskalnes pagasta bibliotēka. Piedzīvojums sākās bibliotēkā. Pirms došanās ceļā dalībniekiem bija iespēja tuvāk iepazīties ar bibliotēku, ielūkoties tās vērtīgākajos krājumos un uzzināt, kādus dārgumus tā glabā. Ar šo zināšanu bagāžu mēs devāmies tālāk, iezīmējot vietējo vēsturi. Ceļš līdz Pilskalnes Siguldiņai vairs nebija tikai parasts gājiens, bet gan ceļojums laikā – uzzinājām par vecajām muižas ēkām un notikumiem, kas veidojuši mūsu ciema seju pirms daudziem gadiem. Visā ceļa garumā mēs baudījām dabas pavasara mošanos – jauno lapu zaļumu, putnu dziesmas un pirmo ziedu smaržu. Īpašs prieks bija par mūsu mazākajiem gājējiem, kuriem bija iespēja iejusties dabas detektīvu lomā. Bruņojušies ar vērību, bērni meklēja pēdas, pētīja neparastus sūnu rakstus un mēģināja atminēt meža mīklas, katrā solī uzzinot daudz jauna.Taču lielākais pārsteigums mūs gaidīja pie takas sākuma. Tur, mūs sagaidīja meža gudrības simbols – Pūce. Viņas uzraudzībā tika dots svinīgais pārgājiena zvērests, solot pamest ikdienas rūpes un kļūt par īstiem dabas pētniekiem. Bet ar to Pūces veltes nebeidzās – katrs dalībnieks no viņas saņēma mazu, gludu akmentiņu. Pūce mums pamācīja: šis akmentiņš visu ceļu jānēsā līdzi, jāsasilda plaukstā, lai, to sasildot, mēs tajā "ierakstītu" savas labākās domas vai viskvēlāko vēlēšanos. Pirms lielajiem kāpieniem dalībnieki izbaudīja nelielu atpūtas brīdi, kas izvērtās par aizraujošu prāta spēli. Izmantojot Annas Brigaderes grāmatas "Sprīdītis" izdevumu vākus, kas bija sadalīti daudzās daļās, mums kopīgiem spēkiem kā lielas puzles bija jāatjauno stāsta vizuālais tēls. Tas bija brīdis, kad lielie palīdzēja mazajiem un grāmatas varonis Sprīdītis kļuva par mūsu ceļa iedvesmotāju. Pēc kopīgā darba ceļš mūs veda cauri gravām un stāviem kāpumiem, līdz nonācām mistiskajā Melnajā kalnā. Šī vieta mūs tik ļoti iedvesmoja, ka nolēmām kļūt par rakstniekiem paši. Turpat, kalna virsotnē, mēs kopīgiem spēkiem sacerējām jaunu pasaku. Katrs dalībnieks pievienoja pa teikumam, iepazīstinot ar neredzētiem meža gariem un teiksmainiem notikumiem, ko nevar atrast nevienā citā grāmatā. Pēc radošā pacēluma sekoja ceļa visnopietnākais posms – gājiens lejup pa serpentīnu. Šeit valdīja pilnīgs klusums. Katrs dalībnieks gāja vientulībā ar savām domām, plaukstā sasildīto akmentiņu un koncentrējoties uz savu vēlēšanos. Lejā, stāvot uz tiltiņa pār Dubupīti, šis klusais ceļš noslēdzās. Dalībnieki iesvieda savus lolotos akmentiņus tekošajā ūdenī, uzticot upei savas ieceres un cerot uz to piepildīšanos. Pasākums noslēdzās pie ugunskura, kas dūmu un uguns siltumā radīja īpašu kopības sajūtu. Šis laiks bija piepildīts ar kopā būšanu un sirsnīgām sarunām, kas ikdienas steigā nereti paliek novārtā. Bibliopārgājiens vēlreiz apliecināja, ka bibliotēka ir kas vairāk par grāmatu krātuvi – tā ir vieta, kur dzimst kopīgi piedzīvojumi, kas māca ko svarīgu: mēs paši esam savu stāstu autori, un reizēm, lai uzrakstītu labāko pasaku, pietiek vien ar labu kompāniju, siltu akmentiņu un nelielu devu meža maģijas.

Paldies visiem stāstniekiem un gājējiem par šo brīnišķīgo dienu!