Vai esat kādreiz mēģinājuši grāmatu lasīt nevis
sēžot ērtā dīvānā, bet gan ejot kājām un kāpjot kalnos?
Otrā bibliotēku nedēļas diena Augšdaugavas novadā
piedzīvoja ko neparastu – bibliopārgājienu "Grāmatas, daba un piedzīvojums
vienā ceļā", ko organizēja Pilskalnes pagasta bibliotēka. Piedzīvojums
sākās bibliotēkā. Pirms došanās ceļā dalībniekiem bija iespēja tuvāk iepazīties
ar bibliotēku, ielūkoties tās vērtīgākajos krājumos un uzzināt, kādus dārgumus
tā glabā. Ar šo zināšanu bagāžu mēs devāmies tālāk, iezīmējot vietējo vēsturi.
Ceļš līdz Pilskalnes Siguldiņai vairs nebija tikai parasts gājiens, bet gan
ceļojums laikā – uzzinājām par vecajām muižas ēkām un notikumiem, kas veidojuši
mūsu ciema seju pirms daudziem gadiem. Visā ceļa garumā mēs baudījām dabas
pavasara mošanos – jauno lapu zaļumu, putnu dziesmas un pirmo ziedu smaržu.
Īpašs prieks bija par mūsu mazākajiem gājējiem, kuriem bija iespēja iejusties
dabas detektīvu lomā. Bruņojušies ar vērību, bērni meklēja pēdas, pētīja
neparastus sūnu rakstus un mēģināja atminēt meža mīklas, katrā solī uzzinot
daudz jauna.Taču lielākais pārsteigums mūs gaidīja pie takas sākuma. Tur, mūs
sagaidīja meža gudrības simbols – Pūce. Viņas uzraudzībā tika dots svinīgais
pārgājiena zvērests, solot pamest ikdienas rūpes un kļūt par īstiem dabas
pētniekiem. Bet ar to Pūces veltes nebeidzās – katrs dalībnieks no viņas saņēma
mazu, gludu akmentiņu. Pūce mums pamācīja: šis akmentiņš visu ceļu jānēsā
līdzi, jāsasilda plaukstā, lai, to sasildot, mēs tajā "ierakstītu"
savas labākās domas vai viskvēlāko vēlēšanos. Pirms lielajiem kāpieniem
dalībnieki izbaudīja nelielu atpūtas brīdi, kas izvērtās par aizraujošu prāta
spēli. Izmantojot Annas Brigaderes grāmatas "Sprīdītis" izdevumu
vākus, kas bija sadalīti daudzās daļās, mums kopīgiem spēkiem kā lielas puzles
bija jāatjauno stāsta vizuālais tēls. Tas bija brīdis, kad lielie palīdzēja
mazajiem un grāmatas varonis Sprīdītis kļuva par mūsu ceļa iedvesmotāju. Pēc
kopīgā darba ceļš mūs veda cauri gravām un stāviem kāpumiem, līdz nonācām
mistiskajā Melnajā kalnā. Šī vieta mūs tik ļoti iedvesmoja, ka nolēmām kļūt par
rakstniekiem paši. Turpat, kalna virsotnē, mēs kopīgiem spēkiem sacerējām jaunu
pasaku. Katrs dalībnieks pievienoja pa teikumam, iepazīstinot ar neredzētiem
meža gariem un teiksmainiem notikumiem, ko nevar atrast nevienā citā grāmatā. Pēc radošā pacēluma sekoja ceļa visnopietnākais
posms – gājiens lejup pa serpentīnu. Šeit valdīja pilnīgs klusums. Katrs
dalībnieks gāja vientulībā ar savām domām, plaukstā sasildīto akmentiņu un
koncentrējoties uz savu vēlēšanos. Lejā, stāvot uz tiltiņa pār Dubupīti, šis
klusais ceļš noslēdzās. Dalībnieki iesvieda savus lolotos akmentiņus tekošajā
ūdenī, uzticot upei savas ieceres un cerot uz to piepildīšanos. Pasākums
noslēdzās pie ugunskura, kas dūmu un uguns siltumā radīja īpašu kopības sajūtu.
Šis laiks bija piepildīts ar kopā būšanu un sirsnīgām sarunām, kas ikdienas
steigā nereti paliek novārtā. Bibliopārgājiens vēlreiz apliecināja, ka
bibliotēka ir kas vairāk par grāmatu krātuvi – tā ir vieta, kur dzimst kopīgi
piedzīvojumi, kas māca ko svarīgu: mēs paši esam savu stāstu autori, un reizēm,
lai uzrakstītu labāko pasaku, pietiek vien ar labu kompāniju, siltu akmentiņu
un nelielu devu meža maģijas.
Paldies visiem stāstniekiem un gājējiem par šo
brīnišķīgo dienu!
